Sociālā nevienlīdzība raksturo stāvokli, kurā sabiedrības locekļi ir sadalīti nevienlīdzīgi bagātībā, varas izpausmē un sabiedrības stāvoklī- prestižā. Visas kultūras ir raksturotas kādā nevienlīdzības pakāpē. Tas izpaužas tādā ziņā, ka sabiedŗibas daļai, kurai ir vara, nauda un stāvoklis tajā, ir tiesīga saņemt kaut kādus labumus pirmā, atšķirībā no nabadzīgajiem.
(Schaefer R.T. Lamm R.P. (1992) Sociology. N. Y., Toronto: McGraw-Hill., Inc. pp. 208)
Viena no sociālās nevienlīdzības izpausmēm ir sociālā stratifikācija, kura atspoguļo varas un materiālo resursu sadales rezultātā īstenojušos sabiedrības noslāņošanos. Tā ir raksturīga grupu hierarhijai. (Laķis P. (2002) Socioloģija. Ievads socioloģijā. Lekciju kurss. Rīga: Zvaigzne ABC, 32. lpp) Sociālās stratifikācijas stāvoklis sastāv no visas cilvēku grupas, kura iemūžina nevienādo ekonomisko atlīdzību un varu sabiedrībā. Tas iesaista veidus, kādos sociālās nevienlīdzības tiek nodotas no vienas paaudzes nākamajai, tādējādi radot cilvēku grupas, kas izvietoti hierarhijas secībā. Sociālā nevienlīdzība ir nenovēršams rezultāts sociālā stratifikācijā, tajās noteiktajās cilvēku grupās, kuri ieņem austāku stāvokli, kontrolē nepietiekamos resursus, valda un pret kuriem izturas savādāk, kā arī ir ieguvuši labāku izglītību. Sociālās stratifikācijas sekas ir sadalītās- ieņēmumos (kas ir atalgojums, alga) un bagātībā (tas ietver sevī visus cilvēka materiālus, ieskaitot zemi un citus īpašumus un mantas).…
