Dzejolis atspoguļo domu par nāvi. Rainis apzinās nāves neizbēgamību, taču nāve vienmēr ir neizbēgama, noslēpumaina un miglā tīta, kas parādīta dzejoļos.
„Nu nau man vairs nekā, kas mani tura.
No krasta mana laiva vaļā risa,
Tik lēni, viļņu celta, klanās bura.”
Cilvēks ir palicis viens pats, vientuļš, neredz jēgu dzīvot, jo nav tuvinieku un paziņu. Viņš aiziet no pasaules un pēdējais laiks parit lēni.
„Man krastā spožā uguntiņa dzisa,
Ne dzirkstes nejūt vairs tais kurtās kvēlēs,
Tik pelnu plēnes paliks tur no visa.”
Atmiņas par viņu sāk izplēnēt un aizmirstas. Palikušos cilvēkos vairs nav atmiņas par mirušo. Tikai vientuļš kaps paliek kā atmiņa par mirušo. …
