19. gadsimtā ievērojamais krievu pedagogs K. Ušinskis rakstīja: „…ja pedagoģija grib vispusīgi audzināt cilvēku, tad tai arī vispusīgi viņš jāizzina”.[zukovs31] Šī patiesība nav zaudējusi savu nozīmi arī mūsdienās. Īpaši šī atziņa jāievēro skolotājam. Viņš vairākus gadus ir bērna personības veidošanās procesa aktīvs līdzdalībnieks. Nezinot faktorus, kas ietekmējuši skolēna individualitātes veidošanos, skolotājam ir grūti izvēlēties optimālākās audzināšanas un mācību metodes.
Bērniem ir dažādas intereses, dažādas dotības un to attīstības līmenis, bet vecākajās klasēs arī dažādi nākotnes nodomi. Izvirzās svarīga, ārkārtīgi sarežģīta problēma – rast tādus nosacījumus, kuros skolēnu mācības un attīstība norisētu vislabvēlīgākajos apstākļos. Mācību un audzināšanas procesu, kam ir raksturīga audzēkņu tipisko individuālo atšķirību ievērošana., pieņemts saukt par diferencētu procesu, bet mācības šādos apstākļos – par diferencētām mācībām.
Pedagoģiskajā literatūrā atrodami divi termini: ārējā diferenciācija un iekšējā diferenciācija. Ārējā diferenciācija ir tāda mācību procesa organizācija, kurā individuālo īpatnību ievērošanas nolūkā skolēni tiek apvienoti speciālās diferencētās mācību grupās (klasēs, skolās). Iekšējā diferenciācija ir tāda mācību procesa organizācija, kuras ietvaros skolotājs ievēro audzēkņu individuālās īpatnības, veicot mācību un audzināšanas darbu parasto klašu apstākļos. Būtībā tā nav nekas cits kā mācību individualizācija. Tātad mācību individualizācija ir klašu un stundu sistēmas ietvaros īpaši organizētas mācības ar optimāliem apstākļiem skolēnu attīstības virzībai, zināšanu un prasmju apguvei atbilstoši katra skolēna attīstības tuvākai zonai.…
