-
Sirds rota: par iejūtību un līdzjūtību cilvēka dzīvē
Cilvēku var izrotāt drēbes, rotaslietas, amati un panākumi, bet neviena ārēja rota nespēj sacensties ar to, kas izstaro no viņa sirds. V. Vecgrāvja doma, ka “iejūtība un līdzjūtība izrotā cilvēku”, ir vienkārša un reizē dziļa. Tā pasaka, ka īstā cilvēka vērtība nav meklējama ārējā spožumā, bet gan tajā, cik daudz viņš spēj ieraudzīt, saprast un atbalstīt citus. Šīs īpašības nav tikai morāles dekorācija – tās ir cilvēka būtības kodols, kas veido viņa personību un nosaka sabiedrības humāno līmeni.
Jau pašā vārda semantikā mēs ieraugām šīs domas dziļumu. Latviešu valodā vārds “iejūtība” nozīmē spēju iejusties cita cilvēka pārdzīvojumos, saprast viņa sajūtas. Tas nozīmē ne tikai līdzjūtīgi noskatīties, bet aktīvi iztēloties, kā ir būt otram. Savukārt “līdzjūtība” nozīmē just kopā ar kādu, būt solidāram viņa priekos vai bēdās. Abos gadījumos atslēga ir “jūtas” – cilvēks, kas spēj just, ir cilvēks, kas spēj būt patiesi dzīvs. Tāpēc nav nejauši, ka šie vārdi latviešu valodā ir cieši saistīti ar “sirdi”. Tas rāda, ka mūsu kultūra kopš senatnes ir izpratusi jūtu nozīmi cilvēka pilnībā.
…
Esejā tiek aplūkota V. Vecgrāvja doma, ka iejūtība un līdzjūtība izrotā cilvēku. Darbā parādīts, kā šīs īpašības padara personību pilnvērtīgu, kā tās izpaužas folklorā, literatūrā un kultūras vēsturē. Argumentācijā izmantoti trīs fakti: latviešu tautasdziesmu piemēri, kurās uzsvērta līdzjūtība un kopības izjūta kā tautas pamata vērtība; Rūdolfa Blaumaņa darbos redzamās ētiskās dilemmas, kurās līdzjūtība kļūst par morāles mērauklu; valodniecības fakts – pašas valodas semantika, kur vārdi “iejūtība” un “līdzjūtība” satur vārdu “jūtas”, apliecinot, ka šīs īpašības pamatā ir spēja just un saprast citus. Eseja aplūko iejūtības un līdzjūtības lomu cilvēka personības veidošanā, sabiedrības morālajā klimatā un kultūras attīstībā, secinot, ka bez šīm īpašībām kultūra nevar pastāvēt kā humāna vērtību sistēma.


