Termins agresivitāte un agresija bieži vien tiek lietots ļoti plašā nozīmē. Austrijas zinātnieks K.Lorencs ir teicis, ka daudzu cilvēku izpratnē agresivitāte ir saistīta ar ļoti daudzpusīgām ikdienas parādībām, sākot ar kautiņu starp suni un kaķi, zēnu kīviņiem un beidzot ar karu un atombumbām. Agresivitātes sarežģītā struktūra un formu dažādība noved pie tā, ka mūsdienu zinātnē tai nav viennozīmīga traktējuma.
Agresivitāti galvenokārt aplūko psiholoģijas zinātne. Daudzi psihologi ir izstrādājuši teorijas, cenšoties saprast agresivitātes dabu un atklāt dotās uzvedības nozīmi un jēgu.
Agresija ir uzvedība ar nolūku nodarīt citam kaitējumu, ciešanas. Lai gan biežāk agresija ir vērsta pret dzīvam būtnem, tā var tikt virzīta arī pret lietam, piemēram, vandalisms.
Sociālājā psiholoģijā tradicionāli izšķīr divus agresijas pamatveidus- naidīgo jeb afektīvo un instrumentālo.
Naidīgai jeb ļaunprātīgai agresijai ir raksturīgs mērķtiecīgs un pilnīgi apzināts nolūks nodarīt ļaunumu otram cilvēkam vai cilvēku grupai. Naidīgā agresija var būt gan īslaicīga, gan ilgstoša. Īslaicīga tā ir tādā gadījumā, kad upuris nepretojas. Pretošanās gadījumā tā kļūst ilgstoša.
Instrumentālās agresija gadījumā agresors tiecas sasniegt kādu noteiktu mērķi uz agresijas upura rēķina un tā nav saistīta ar spēcīgām emocijam.
Pastāv trīs galvenās teorijas, kas saistītas ar agresivitātes cēloņu izpētes darbu:
1.Instinkta teorijas, kas paredz, ka agresija ir viens no cilvēka instinktiem.
2.Frustrācijas teorija, kas paredz, ka agresija ir frustrācijas jeb subjekta ceļā likto šķēršļu rezultāts. …
