1815. gada 26. februārī Napoleons pameta Elbas salu un kopā ar sev uzticamiem palīgiem un karavīriem (~1100) devās uz Franciju. 1815. gada 1. martā Napoleona armija sasniedza Francijas krastu un devās Grenobles virzienā. Tā kā tautas slāņi bija neapmierināti ar pastāvošo Burbonu dinastiju, viņi atbalstīja Napoleonu. Arvien vairāk armijas daļu pārgāja Napoleona pusē, un Napoleona armijas skaitliskais sastāvs strauji pieauga.
Naktī no 19. uz 20. martu karalis Ludviķis XVIII paniskās bailēs ar visu ģimeni bēga uz Lilli. Napoleona armija tikai tuvojās Funteblo, bet Parīzē, imperatora pilī, tika norauts baltais karogs. Tā vietā nāca trīskrāsainais – Francijas revolūcijas karogs. 1815. gada 20. martā 21 00 Napoleons ienāca pilī. Pēc divu gadu zaudējumiem un kļūdām šī pavasara diena likās kā atgriešanās uz laimes un uzvaru ceļa, bet, kā izrādījās, šī bija viena no pēdējām laimīgajām dienām viņa dzīvē.
Tas, kas bija noticis, tika uztverts kā brīnums. Neapbruņotu cilvēku saujiņa trīs nedēļu laikā, neizdarot nevienu šāvienu, iekaroja visu valsti. Šo gājienu vēlāk nosauca par “ērgļa lidojumu”.
Taču šo veiksmi nevar izskaidrot tikai ar Napoleona talantu. Tauta atbalstu izrādīja nevis vienkārši personīgi Napoleonam vai impērijai, bet tās naids vērsās pret Burboniem, jo 10 mēnešu laikā viņi sevi parādīja kā antinacionāla vara. Viņi pret sevi nostādīja visplašākos tautas slāņus.
…
