Antropoloģijā plaši pētīts tiek nacionālisms un ar to saistītā nacionālā apziņa kā identitāte.
Antropoloģijā nacionālisms parasti tiek definēts kā ideoloģija, kas ietver kulturālās robežas, kurām jāatbilst politiskajām robežām: valsts nulle ietver cilvēku kopumu.1
Fundamentāla atšķirība starp radu ideoloģiju un radniecību ir fakts, ka pēdējie postulē abstraktas sabiedrības eksistenci: tas ir, nacionālisti kā patrioti ir lojāli leģitatīvajai sistēmai un valstij, kas pārstāv vienu cilvēku grupu, ne indivīdus. 2
Antropologi nacionalitātes izpausmes saista ar valstu līderiem, kuri rada kādu ideoloģiju sabiedrības kopienā, tā sev nodrošinot leģitīmu varu un rīcības iespējas.
Eriksens raksta, ka lai eksitētu nacionāla valsts, tās līderiem jābūt spējīgiem leģitimizēt īpašu varas struktūru un radīt populāru pārliecību spējā apmierināt tautas vajadzības populācijā.3
Nacionāla valsts ir balstīta uz nacionālu ideoloģiju: tā ir deklarēta doktrīna, ka valsts robežām jāatbilst kulturālām robežām.4
Dažādās sabiedrībās politiskās autoritātes ir monopolizētas ar vardarbīgas varas un nodokļu sistēmas palīdzību.…
