20. gadsimts ir nepieredzēti straujš zinātnes un tehnikas attīstības laikmets. Viss dzīves temps ir kļuvis daudz straujāks un līdz ar to arī mūzika veido straujāk aizvien jaunus virzienus. Šo daudzo virzienu rašanos varētu skaidrot arī ar politiskajām pārmaiņām un notikumiem Eiropā un pasaulē- gan kari, revolūcijas, ekonomiskās krīzes utt. Kā trešo iemeslu varētu minēt, ka sabiedrība no mākslinieka prasa aizvien lielāku oriģinalitāti gan saturā, gan tēlos, gan valodā.
19. gadsimta beigu vēlīnais romantisms pāraug divos jaunos kontrastainos mūzikas virzienos- impresionismā un ekspresionismā. Līdz ar šiem diviem virzieniem izveidojas arī vitālisms, folklorisms, blūzs, džezs, neoklasicisms, 20. gs. otrajā pusē- popmūzika, minimālisms u.c. mūzikas virzieni, kuru 20. gs. ir ne mazums.
Impresionisms
Impresionisms (franču val. impression - iespaids) ir mūzikas stils, kam raksturīgs gaišs, optimistisks pasaules skatījums. Radies 19. gs. pēdējā ceturksnī franču glezniecībā un vēlāk izpaudies arī mūzikā. Šī māksla netiecas atklāt sabiedrības konfliktus, cilvēku pārdzīvojumus.
Impresionisma skaņdarbos ir pārsvarā sastopamas īsas melodiskas frāzes, kas ik brīdi mainās, tās atgādina pat brīvu improvizāciju, jo šis virziens izvairās no klasisku, akadēmisku formu izmantojuma. Īpaši liela nozīme ir harmonijām un tembram. Parastos akordus lieto neparastās attiecībās.…
