Nobeigums
Pats par sevi dzejnieks ir teicis: ”Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei”. Manuprāt, Andrejs Eglītis nav bijis ļoti izteikts latviešu tautas pašapziņas cēlājs un atmodnieks. Viņa dzejā šīs rindas, pārdomas par dzimteni un tieksmi mīlēt to un ņemt visu, ko tā Mums dot, nāk ļoti dabiski, un nereti nevar atšķirt, vai autors ir vēlējies šeit atklāt savu mīlestību pret Dzimteni, vai te jau slēpjas Atmodas idejas.
A. Eglīša un Raiņa garīgā radniecība, kas tiek pieminēta vairāku kritiķu rakstos, galvenokārt izpaužas abu dzejnieku trimdinieku dziļajā nepieciešamībā dzīvot līdzi savas tautas liktenim, izjust un izteikt tās sāpes un cerības, stiprināt cīņā un ticībā Latvijas brīvībai.
Andrejs Eglītis, vairāk nekā piecdesmit gadus būdams svešumā, turpina aktīvi rakstīt par Latviju, un viņa darbi šeit tiek gan mīlēti, gan dažādi kritizēti.
Andreja Eglīša darbos izteikti saskatāma autora subjektīvā attieksme pret tēlotajām parādībām, citiem vārdiem – jūtama sirds!
…
