Grāmatā ir 15 stāsti, kuri nav saistīti savā starpā. Darbība pārsvarā norisinās vai nu Rīgā vai laukos, kaut kur Latgales pusē. Visus stāstus saista kopīga tēma, kura ir bijusi aktuāla vienmēr― dzīves jēga. Stāstos atspoguļojas arī mīlestības tēma.
Mani nedaudz samulsināja grāmatas lappušu apjoms, kas sākumā likās liels, jo lasu diezgan lēni, tomēr biju ļoti pārsteigta par to, ka divās dienās izlasīju gandrīz visus stāstus. Tieši teksta valoda rosināja mani turpināt lasīt katru nākamo stāstu. Darba valoda ir vienkārša, rakstīta saprotamā sarunvalodā, kurā ir dažādi mūsdienu žargoni, svešvārdi un barbarismi, kā štukot, pofig, izbesīja, džeks u.c. Tekstā parādās arī vienkāršrunas vārdi, kā pačibēja, klumburē. Šādi vārdi rosināja manī tādu kā nedaudz lauciniecisku noskaņu. Mazliet lasīšanu apgrūtināja daži tekstā ievietotie vārdi krievu valodā, kuri ir rakstīti ar latviešu alfabēta burtiem, piemēram, „abidno”, „prijehaļi”. Stāsti ir rakstīti 1. un 3. personā. Manuprāt, interesanti ir tas, ka dažos stāstos rakstniece ir attēlojusi pretējo dzimumu. Būtiski ir tas, ka autore nav kautrējusies izmantot vārdus gan literārā, gan sarunvalodā, kas ir saistīti ar seksu. Rakstniece lielu uzmanību pievērš darbības vides un cilvēka pārdzīvojumu, ārējā izskata raksturojumam, tādējādi tekstā parādās ļoti daudz spilgtu epitetu, salīdzinājumu un personifikāciju.
…
