Laikam ejot Krievija pārkāpa nosacījumu, jo viņai nebija izdevīgi ievērot blokādi – tā cieta milzīgus ekonomiskus zaudējumus, jo Lielbritānija bija Krievjas eksportpreču galvenā noņēmēja. Vēloties sodīt Krieviju, Francija iebruka tās teritorijā, bet beigās tai ar negodu nācās pamest Krieviju. Ar šo sākas Napoleona laika noriets.
1814. gadā Prūsija un Austrija nostājās Krievijas un Anglijas pusē, nolemjot ieiet Parīzē. Francijas senāts atcēla Napoleonu no troņa un nodeva viņa valdījumā tikai nelielo Elbas salu Vidusjūrā. Mēdz teikt, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis, bet Napoleona gadījumā šis viens solis bija no impērijas līdz mazai salai. Nevar noliegt Napoleona lielo devumu ne tikai Francijai, bet arī visai Eiropai, sākot no vienlīdzības sludināšanas, līdz ietekmei uz jurisprudenci, bet, galu galā, arī viņš saslima ar lielummāniju un dzīvi beidza būdams uz niecīgas salas Atlantijas okeānā.
…
