Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 28.01.2014.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Eseja 'Spējas un to veidi', 1.
  • Eseja 'Spējas un to veidi', 2.
  • Eseja 'Spējas un to veidi', 3.
Darba fragmentsAizvērt

Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka intelekts ir universāla psiholoģiska cilvēku dotība, kuras pamatā ir ģenētiski iedzimtas nervu sistēmas īpašība ar noteiktu ātrumu un precizitāti uztvert noteiktu informāciju. Cilvēks ar augstu intelekta līmeni ir spējīgs intuīcijas līmenī pieņemt dažādus lēmumus. Intelekts ir uzskatāms par produktīvas darbības koeficientu, kas palīdz prātam orientēties. Tomēr intelekta spējas var izpausties gan risinot situācijas ar objektiem, matemātiskiem vai loģiskiem uzdevumiem, gan pie sadarbības ar cilvēkiem. Tas nozīmē to, ka intelektu nevar noteikt ar vienu pašu koeficientu, jo prasmi strādās komandā, spēju patikt vai gūt uzticību, objektīvi novērtēt ar skaitļiem nevar.
No domas par to, ka viens veiksmīgi strādā ar cilvēkiem un otrs ne tik, ir radies tāds termins kā „sociālais intelekts”, kas arī norāda uz šo prasmi vai cilvēka iedzimto īpašību. Definējot šo vārdu savienojumu, jāatzīmē, ka sociālais intelekts ir spēja pareizi vai adekvāti uztvert savu uzvedību un saprast cita cilvēka uzvedību sabiedrībā. Šī īpašība ir nepieciešama cilvēkiem, lai efektīvi sastrādātos ar pārējiem cilvēkiem sabiedrības lokā un prastu adaptēties jaunā sabiedrībā. Sociālais intelekts palīdz cilvēkam integrēties sabiedriskajos notikumus, sabiedrības kultūrā un būt uztveramam, kā partneris komunicēšanā un saskarsmē.

Autora komentārsAtvērt
Atlants