Ne katrs cilvēks, sava mūža galā, var apgalvot, ka ir izpildījis savas dzīves uzdevumu. Mūsdienās ne visi izsaka savu „es”. Citi to pazaudē apkārtējās vides iespaidā, cenšoties pielāgoties pārējiem un ar neko neizcelties, lai nenonāktu tā saucamajā prožektoru gaismā, kas nes ne tikai slavu, bet arī sliktus vārdus un pazemojumu centienus. Vai bez lielas slavas cilvēks var atstāt ko paliekošu? Mēs varam pildīt savus pienākumus un būt mēs paši. Mēs varam būt vienkārši labi cilvēki un cerēt, ka atmiņas par mums tik ātri neizgaisīs. Domāju, ka Pērs Gints jebkuram var iemācīt, ka ir jāmācas sadzīvot ar savu rīcību sekām un izeja no tām nav bēgšana un dzīves izniekošana klaiņojot pa pasauli un aizmirstot kādu, kam tas bijis svarīgāks par visu pasaulē. …
