Cilvēki kļuvuši tik aizņemti! Viņiem reti ir laiks tik muļķīgai nodarbei kā sapņošana. Ko mēs redzam tajās retajās reizēs, kad nododamies sapņošanai? Šajā tehnoloģiju laikmetā mēs sapņojam atbilstoši tā prasībām – izstrādājam nākotnes plānus, mērķus, ikvienu sapni ieliekam mūsu pasaulei nu jau raksturīgajos rāmjos – uz A4 formāta lapas, Times New Roman fontā.
Manī cīnās divas Unas. Viena – tā, kura sen jau vairs netic Ziemassvētku vecītim un pasakai par Pelnrušķīti, teic: „Bet kā? Ir jāstrādā, lai kaut ko uzceltu. Nekas nerodas ne no kā,” bet tā otrā, spītīgā meitene ar izspūrušajiem matiem piecērt kāju un liek racionālajai Unai aizdomāties: „Saki, kas tad ir sapnis? Vai tiešām – nekas? Bet varbūt tas ir daudz kas vairāk nekā mūsu mīļotā materiālā pasaule?” Kurš gan to zina? Sapņotāji?…
