Vēstures gājums rāda, ka viegli ir zaudēt nacionālu neatkarību, bet grūti un dažkārt neiespējami to atgūt, kā to rāda lībiešu, senprūšu, bretoņu, provansāļu, kataloņu, basku un skotu liktenis.
Un tas arī rāda: mainījušies bargi kungi, viena ļauna vara sekojusi otrai, tomēr, kā par brīnumu, latvju zemes pamatiedzīvotāji arvien spējuši saglabāt sirmsenās baltu kultūras pamatus. Uz tiem stāvēdami, viņi pratuši ne vien sekot laika garam, bet arī izpaust savas dvēseles īpatnību. Un mūsu senči nekad nav pārstājuši cerēt uz tādu Latviju, kur labvēlīgāks liktenis reiz atļautu brīvi atraisīties visās dzīves jomās tos tautas gara spēkus, kas tik spēcīgi un krāšņi izpaudušies latvju valodā, dziesmās un visā seno tradīciju kopumā. Ja vien šo bagātību ievēro un iepazīst, tad līdz ar apbrīnu un sajūsmu rodas apņēmība gadsimtos un gadu tūkstošos radītās kultūras vērtības sargāt un kopt.
Un latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums, lai kur arī mēs atrastos, ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu. Nicināti no visiem ir ļaudis, kas izvairās no cīņas un nodod savu tautu.
Kur latviešiem šis spēks izturēt un beigās uzvarēt? Tas nav bijis tikai viņu roku un muskuļu spēks vien, bet lielā mērā viņu spēcīgais gars un gaišais prāts. Mēs nezinām otras tautas, kam būtu tik daudz senu dziesmu, kur ielikta senā tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tautu kas tā centušās pēc izglītības kā latvieši. To apliecina un apbrīno arī svešzemnieki. Mēs par to varam būt lepni.…
