Vecuma nevienlīdzība
Izšķir vairākus vecuma veidus: hronoloģiskais, fizioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais vecums. Vecuma diferenciācijā relatīvi noturīgs socioloģisks lielums ir paaudze. Ar jēdzienu paaudze saprot objektīvi veidojošos sociāli – demogrāfisku un kulturāli vēsturisku cilvēku kopību (kopumu)., kas apvienoti pamatojoties uz noteiktām vecuma robežām un kopējiem, noteiktiem funkcionēšanas un veidošanās apstākļiem konkrētā vēsturiskajā periodā.
Sabiedrības novecošana ir gados vecāko cilvēku proporcijas pieaugums attiecībā pret gados jaunāko cilvēku īpatsvaru. Piemēram, nākotnes Eiropā arvien lielāks paliks veco cilvēku skaits. Sabiedrības novecošanās notiek galvenokārt sakarā ar ievērojamiem sasniegumiem ekonomikā, sociālajā jomā un medicīnā, kas ļauj cilvēkam dzīvot ilgāk.
Atbrīvošanas teorija (Discngagement theory) ir bāzēta funkcionālisma perspektīvā un akcentē, ka sabiedrības stabilitāti var nodrošināt, ja sociālās lomas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Aktivitātes teorija (Activity theory) sakņojas interakcionisma perspektīvā. Šī teorija akcentē, ka indivīdam atteikšanās no lomām, kuras viņam ilgu laiku ir bijušas nozīmīgas, ir sāpīga.
Konflikta teorijas pārstāvji uzsver, ka būtiska loma novecošanas kontekstā ir indivīdu piederība noteiktam sociālajam slānim, kas tad arī nosaka viņu stāvokli un iespējas vecumdienās.
Cilvēku organisma novājināšanās traucē efektīvi iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, viņiem ir grūtāk veikt fizisku darbu. …
