Itālijas vēsture
Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Apmēram šajā laikā sāka veidoties arī Roma. Romieši šīs grieķu biezi apdzīvotās vietas bija iesaukuši par Lielo Grieķiju (Magna Graecia).
Senās Romas laikā Itālijas pussalu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra.
Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopu
Laika posmā no 1865. līdz 1871. gadam Itālijas galvaspilsēta bija Florence.
Itālijas ģeogrāfiskais stāvoklis
Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku
Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos.
Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos.
Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni.
Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu.
Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras.
Itālija ietilpst arī Lielā astotnieka valstis (G8)
…
