1905.-1907.gada revolūcija Latvijā:
1905.gada 13.janvāris(Asiņainā svētdiena)-Revolūcija Latvijā sākās ar 13. janvāra manifestāciju Rīgā, kuru, kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Sanktpēterburgā 9. janvārī, organizēja LSDP.[4] Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni (pēc arhīvu datiem pirmie uguni atklājuši nezināmi cilvēki no demonstrantu puses, ievainojot kareivi vēderā). Izcēlās panika. Tika nogalināti 56 un ievainoti aptuveni 70 cilvēki. Daudzi plānā ledus dēļ noslīka Daugavā.
1905.gada 2.maijs -vakarā Pērnavas un Lauku ielas stūrī Rīgā notika terora akts pret pašvaldības policiju, apcietināja daudzus vagonu rūpnīcas „Fēnikss” metāllietuves ceha strādniekus, kas bija izgatavojuši uzbrukumā izmantoto bumbu;
1905. gada 17.oktobra Oktobra manifesta pieņemšana -1905.g. 17.oktobrī Nikolajs II izdeva manifestu, kas paredzēja vārda un pulcēšanas brīvību, taču kopumā tas tikai saasināja situāciju.
1905.-1907.gada revolūcijas sekas:
Pozitīvās-
1. carisms liberalizēja savu politiku, paplašinot ticības, apziņas un vārda brīvību, kā arī biedrošanās brīvību;
2. Latviešu skolās atļāva vairāk lietot latviešu valodu;
3. latviešu (sociāldemokrātiju) pasludināja par legālu partiju;
4. tika atļauts veidot kooperācijas Baltijas guberņās;
5. revolūcijas iespaidā izveidojās vairākas spilgtas latviešu inteliģences personības, kuras vēlāk kļuva par politiķiem un Latvijas valsts dibinātājiem.
…
