Libertārisma un labklājības liberālisma norobežošanās
Pēc Otrā pasaules kara liberālajā domā iezīmējās divas galvenās tendences. Viena no tām turpināja XIX gs. vidū Dž. S. Milla darbos iezīmējušo uzsvaru uz sabiedriskās bagātības pārdales nepieciešamību un valsts saprātīgo sociālo politiku liberālās pamatievirzes ietvaros. XX gs. vidū un otrajā pusē šo ievirzi atrodam Dž. M. Keinsa un Dž. Rolsa darbos.
Kā opozīcija šādai tendencei izveidojās virziens, kuru kopš XX gs. 50-to gadu beigām – 60-to gadu sākumā vispirms ASV un pēc tam arī citās zemēs sāk apzīmēt ar terminu “libertārisms” (libertarianism). Bieži vien ciešā saistībā ar terminu “libertārisms” lieto arī tādus terminus kā “klasiskais liberālisms”, “tirgus liberālisms”, “neoliberālisms”. Par galvenajiem libertārisma autoriem parasti uzskata Frīdrihu Hajeku un Robertu Noziku.
Galvenās libertārisma iezīmes
• Libertārisma centrālā vērtība ir indivīda brīvība, īpaši izceļot brīvu rīcību ar privātīpašumu;
• Libertārismam ir raksturīga orientācija uz brīvā tirgus vērtībām, kas nozīmē ne tikai priekšstatu, ka tirgus spēlē koordinējošo lomu sabiedrībā, bet arī pārliecību, ka būtiska sabiedrisko attiecību daļa ir maiņas attiecībās balstīta. Ekonomiskā konkurence ir civilizācijas virzitājspēks;
• Taču tirgus nespēj viens pats stāvēt pretīm monopolisma un varmācības tendencēm. Šajā kontekstā tiek pasvītrota valsts loma, kas gan tiek maksimāli ierobežota un reducēta uz ekonomiskās kārtības garantēšanu. …
