Smēķēšana ir tabakas produktu lietošana, kas ietver nikotīna uzņemšanu dažādos veidos – caur cigaretēm, cigāriem, pīpēm vai modernām e-cigaretēm. Šis paradums ir gan individuāla izvēle, gan sociāli veidots fenomens, kas attīstās mijiedarbībā ar kultūras, ekonomiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem. Smēķēšanas vēsture sniedzas vairākus gadsimtus atpakaļ – pirmajos gadsimtos tabakas lietošana tika saistīta ar rituāliem un ārstnieciskām īpašībām, taču 19. un 20. gadsimtā tā kļuva par plaši izplatītu sociālu paradumu.
Bioloģiski smēķēšana stimulē dopamīna izdalīšanos smadzenēs, radot īslaicīgu relaksāciju un labsajūtu. Šis mehānisms veicina paraduma nostiprināšanos un fizisko atkarību. Psiholoģiski cilvēki asociē smēķēšanu ar stresa mazināšanu, sociālo piederību vai rituāliem, piemēram, kafijas dzeršanu vai pārtraukumiem darbā. Veselības psiholoģija aplūko smēķēšanu kā paradumu, kas tiek uzturēts pat pretēji ilgtermiņa veselības interesēm, bieži vien pretrunā ar kognitīvo disonansi – stāvokli, kad indivīds turpina paradumu, apzinoties tā negatīvo ietekmi.
…
