Karš, kas skara Latviju, uz mūžīgiem laikiem paliks mūsu atmiņās. Katru reizi, ejot pa kapu rindām un pretī redzot skumju pilnas acis, kas raugās pretī no kapakmeņiem, acīs parādās asaras un skumjas. Skumjas par to, ka viss ir neatgriežams un nelabojams. Vainas apziņa, kas dzīvo mūsos, paliks uz mūžīgiem laikiem, jo mēs dzīvojam uz tās zemes, uz kuras krita mūsu senči un kuras ir piesātinātas ar viņu asinīm. Latvijas brīvvalsts veidošana un tās nosargāšana kara laikā ir mūsu tautas lielākais ieguvums. Nekas un neviens nespēs aizēnot to dienu neviltoto degsmi un pašaizliedzību, ko cīņā toreiz juta karavīrs un brīvību alkstošā latviešu tauta . Mums ir jāgodina tos vienkāršos karavīrus, kas nekādus augstus apbalvojumus nesaņēma, bet frontē un aizmugurē atbildīgajā brīdī bija godprātīgi veikuši savus pienākumus. Un tas jau arī bija daudz, ja arājs spēja ar ieroci rokā savu zemi nosargāt, bet pēc tam atkal gāja tīrumā sēt. …
