Principā, izlasot diezgan daudz Erika Ādamsona dzejoļu, man jāsecina, ka šis konkrētais ir ar visdziļāko domu. Ādamsons šeit filozofē par mūžību, par cilvēku mantojumu nākamajām paaudzēm, viņš izsaka domu, ka cilvēks patiesībā ir nemirstīgs. Jā, viņa miesa nomirst, bet viņa darbi, viņa domas, viņa bērni, tas viss paliek un stāsta par šo cilvēku, viņu atceras. Protams, nevar vilkt paralēles ar galīgu mūžību, bet šī ideja par cilvēka nemirstību caurvij dzejoli, ko arī var noprast pēc virsraksta.
Noskaņa dzejolī, kā jau daudzos autora dzejas darbos, ir mainīga. Dzejolis sākas ar rindu: „Ja piedzimstam, lai nomirtu”. Diezgan bēdīgs sākums dzejolim… Bet tieši ar katru nākamo rindu autors dod lasītājam cerību, ka dzīve nav tikai īss brīdis uz zemes, noskaņa paliek vēlīgāka, tiek ieviesta cerība, minējums, ka arī pēc fiziskās nāves cilvēks ir nemirstīgs. Noskaņa uzlabojas, autors raksta par cilvēka mūža neiznīcināmību, ka mēs paliekam kaut kur, mūsu bērnos, darbos, vārdos.
…
