Māksla jebkuram cilvēkam sniedz estētisku baudījumu. Ar mākslas pasauli esmu uz tu jau no bērnu dienām, kad man izdevās izlasīt pirmo grāmatiņu. Manā skatījumā daiļdarbs, kas aizkustina sirdi un dvēseli ir pelnījis pastāvēt mūžīgi. Un tā cauri laikiem latviešiem ir iznesti( es teiktu uz rokām) arī R. Blaumaņa gara darbi. Viņa daiļrade ir aizkustinājusi manu dvēseli ar savu dramatiskumu, reizēm skarbumu un krietnu devu skumju. Līdz šai dienai, smeldze ko sniedz viņa darbi, liek manai sirdij ietrīsēties.
Ir pagājis vairāk kā gadsimts, kopš R. Blaumanis rakstīja un radīja, bet latvieši arvien no jauna skatās viņa darbu ekranizējumus: ‘’Salna pavasarī’’, ‘’ Purva bridējs’’, ‘’Nāves ēnā’’ un citus. Tā ir kā maģija, kas valdzina arvien no jauna ar patiesumu, skaidrumu un vienkāršību.
‘’Augšā- zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana.”
Tik vienkārši un skaisti viņš pratis pateikt un aprakstīt dabas norises.
Lasot viņa darbus sažņaudzas sirds par nelaimīgām, nepiepildītām mīlestības ilgām ‘’Salnā pavasarī’’, par cilvēku grūtajiem likteņiem ‘’Purva bridējā’’, par nolemtību ‘’Nāves ēnā’’. Viņa skatījums uz lietām un cilvēkiem ir skarbs, bet kaut kur dziļumā ir jaušams tik aizkustinošs maigums, ka iesilda lasītāja sirdi.
„Bet viņa viņam izstiepa savas rokas pretim, viņš satvēra tās, noliecās un spieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm”.
(„Purva bridējs”)
…
