Vidusaustrumeiropas telpa starpkaru Eiropā bija galvenā krīzes zona, jo Pirmā pasaules kara beigās un pēc kara tā piedzīvoja jaunu valstu strauju veidošanos, ko noteica Krievijas „atspiešana” un Austroungārijas sairums. Jaunās valstis radās, balstoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet drīz izrādījās, ka nacionalitāšu mistrojuma apstākļos un, ievērojot valdošo tautu nevaldāmo nacionālismu, pašnoteikšanās tiesības nekļuva par efektīvu līdzekli valstu attiecību stabilai veidošanai Vidusaustrumeiropā. Neviena no jaunajām valstīm nespēja apmierinoši atrisināt savu mazākumtautību problēmas – ne ar plašas kulturālās autonomijas garantēšanu, ne ar federatīvu valsts uzbūvi. Šādi izsaukto iekšējo nestabilitāti vēl padziļināja ekonomikas un sabiedrības struktūrproblēmas.
Pēckara Polija ieguva jeb izcīnīja savas robežas apstākļos, kad dabiskā ģeopolitiskā atkarība no abām lielajām kaimiņvalstīm – Vācijas un Krievijas – uz īsu vēstures brīdi tika pārtraukta un kļuva iespējama, pateicoties vispirms Francijas atbalstam, tālejoša Polijas ekspansija. Poļu un krievu robeža tika pārcelta uz Austrumiem no sabiedroto noteiktās demarkācijas vai Kerzona līnijas. Krievijai vajadzēja atteikties no plašiem apgabaliem, kurus apdzīvoja lielākoties ukraiņi un baltkrievi. …
