Modernitāte radās 20.gs. sākumā un tā ir stāsts par centrālo konfliktu starp diviem principiem (duālisms): autonomais subjekts un sabiedrība. Dažādām pieejām, kas raksturo Fuko, Liotāra un Baumana darbus ir viena kopīga iezīme, atteikšanās no modernisma ietvara un jauni kreativitātes meklējumi.
Minēto autoru darbos iezīmējas vienota ideja - socioloģijai nepieciešams akcentēt iespējas, ko piedāvā modernitātes diskursu fragmentācija. Fragmentācija ir viena no postmodernisma idejām, kurā viss tiek sadalīts un saraustīts, aplūkots pa detaļām un fragmentiem. Postmodernisms ir pieteicis karu vienotībai, totalitātei, veselumam. Šajā kontekstā modernitātes 3 dimensijās – politikā, kultūrā un sociālajā sfērā – autonomijas ekspansija jeb postmodernisma ieviestās jaunās idejas ir visredzamākās. Sociāls (sociālās attiecības) tiek apskatītas kā veidotas kultūras kontekstā un sociālajai teorijai nepieciešams radikāli pārdomāt priekšstatu par modernitāti. Pievēršanās kultūrai (tās kontekstam) piedāvā iespēju izprast sociālās izmaiņas, ko Habermasa sociālā teorija tiecas ignorēt.…
