Tā kā Zentas Mauriņas eseju krājums ir diezgan plašs bija grūti izvēlēties, kuru eseju, lai ņem. Šo eseju es izvēlējos tāpēc, ka manu uzmanību piesaistīja tās nosaukums, man bija sajūta, ka tas sevī slēpj kaut ko, ko būtu vērts izdibināt. Tajā bija jūtamas sāpju un skumju pārņemta cilvēka atmiņas, par kaut ko aizgājušu, pazaudētu. Izlasot eseju mani pārņēma dīvainas sajūtas, un es sapratu, ka arī mēs bieži vien neaizdomājamies par sev tuvām un dārgām lietām, kas iepinušās dzīves rutīnā un liekas pašas par sevi saprotamas, bet diemžēl tā nav, mēs neprotam novērtēt to, ko dzīve dod. Izlasot eseju es jutu, ka tā ir pilna ar skumjām un sāpēm, par visu jauko kas bijis, bet pagājis un pazaudēts, tāpēc kā galvenās vērtības es izvirzīju sāpes, ilgas, mīlestību, solījumus .
Sāpes (individuālās vērtības)
„Sāpes izdomāt un iztēloties ir pilnīgi kaut kas cits nekā tās īstenībā pārdzīvot: dvēsele tiek izpostīta, stīgas pārtrūkst.”…
