Zentas Mauriņas eseja „Izskaņa” definīcijai pilnībā atbilst. Tā ir īsa, kodolīga, bet ar savu dziļu domu un vēstījumu. Tajā ietvertā galvenā problēma, kā jau var spriest pēc tās nosaukuma, ir beigas. Problēma ir tajā, ka visam ir beigas, ka visam ir izskaņa. Zenta Mauriņa aicina lasītāju izdzīvot katru mirkli, kas dots, izjust katru dienu, katru nedēļu, mēnesi, gadu, katru dzīves minūti. Viņa runā par skaistām lietām, par latviešiem raksturīgo darbīgumu. Viņa saskata daudz skaistā daudzās ikdienišķās lietās, viņa nenošķir cilvēkus. Protams, kā galveno cilvēka dzīves vērtību Zenta Mauriņa min garīgumu, garīgas domas un uzskatus.
Zentas Mauriņas esejas ir kā ieskati, kā atziņas. Lasot tās, cilvēks aizmirstas, iegrimst viņas domu izklāstā, Zentas Mauriņas pasaulē. Autore ieved lasītāju savos prāta tālākajos nostūros, un katrs izlasītais vārds atmiņā iespiežas dziļi jo dziļi.
…
