1997. gadā Žils Delēzs izdarīja pašnāvību, izlecot pa logu.
„Trīs periodi – lai nu tā būtu” – Delēzs iesāk. Viņš ar vieglu kustību sadala savu dzīvi periodos – no iedziļināšanās filozofijas vēsturē līdz paša filozofiskās koncepcijas izstrādei. Filosofija nodarbojas ar radīšanu – „filozofijai ir funkcija, kas vienmēr paliek aktuāla”. Delēzs runā lietišķi, viņš ir kā lektors, viņš skaidro, paskaidro un papildina, jo lekcijas taču bijušas vesela viņa dzīves daļa. Jēdziens „koncepts”, viņaprāt, pieprasa vēl divas – „percepta un afekta dimensijas”. „Percepti ir nevis uztveres, bet gan sajūtu un attiecību paketes”, bet „afekti ir nevis jūtas, bet gan tapšanas”. Iespējams runāt par literatūru nevis kā par koncepta izklāstu tekstā, bet kā par rakstīšanu ar perceptiem un afektiem. Apgalvojot, ka „profesoru dzīve reti kad ir interesanta”, viņš tiecas iegrimt vispārībā un neiedziļināties personīgās dzīves detaļās. Interesanti esot „caurumi”, kuros, iespējams, apslēpta īstenā dzīves kustība. Tas atgādina Stīvenu Hokingu grāmatā „Mērķis – teorija par visu”. …
