Nav lielākas mīlestības uz pasaules par mātes mīlestību, nav dārgāka cilvēka pasaulē par māti, nav rūgtāku asaru par bārenītes asarām. Vai bārenīte zina, kāda ir mātes mīlestība? Māras zālītes lugā “Pilna Māras istabiņa” divas sievietes uzaug bez mātes, taču viņas zina, ka “prieks visdziļākais ir mīlēt bērnu! Jā, savu bērnu, viņam būt par māti...” Vai Kārļa Skalbes pasakās pamāte spēs iemīlēt bārenīti? Sievietei, kas spēj mīlēt un pieņemt otra bērnu, ir vairāk mīlestības ko dot, tā sieviete ir divkārt godājama.
K. Skalbes pasaku varoņi nekad nav prasījuši atmaksu par nodarīto. Viņu dvēseles ir tik gaišas un baltas kā puķes, kas “meklē mūžīgas vasara” un kam šajā dzīvē ir daudz jāpārcieš. Dzīves grūtums un sūrums ir padarījis viņus cēlsirdīgus. Daudzi uzauguši bez mātes. Arī Pelnrušķīte klusu cieš. Pamātes rīcība pasakā “Pelnrušķīte” ir tik netaisna un cietsirdīga, ka rodas šaubas par to, vai tik ļauns cilvēks spēj sniegt mīlestību saviem bērniem, jo viņa taču ir nodarbināta ar Pelnrušķītes izrīkošanu un sāpināšanu. Mātes mīlestība ir liela un svēta, tā ir līdzīga Kukažiņas jūtām pret dabu V. Plūdoņa stāstā “Kukažiņa”. K. Skalbes pamāte vienmēr ir klasisks tēls, viņa ir salta sieviete, kura nekad nepateiks labu vārdu un nenoglāstīs galvu bārenītei. Šķiet, ka pamātes tēls vienmēr mums paliks atmiņā kā sieviete, kuru nekad nesauks skaistākajā vārdā pasaulē “Māte”.
Mātes mīlestība ir neatsverama un tai nav vērtības. Spilgti tā tiek attēlota A. Sakses “Pasakās par ziediem”. Māte, neprasot neko, ziedo sevi saviem bērniem, laikam tāpēc bērna un mātes attiecības ir tik īpašas.
…
