Valdnieka atspoguļojums Aishila un Sofokla traģēdijās

V gs. pr. Kr. senajā Grieķijā uzplaukumu piedzīvo traģēdijas žanrs, kuram ir lemts atstāt neizdzēšamas pēdas uz literāriem procesiem ne tikai antīkajā pasaulē, bet arī ietekmēt literatūru līdz pat mūsdienām.
Drāmas aizsākumi, kā norāda Aristotelis savā darbā Poētika, ir meklējami Dionīsa kultā. Izrādes tika uztvertas kā dāvana vīna un auglības dievam Dionīsam. Tās notikušas viņam veltītajos svētkos – Lēnājos (janvāra beigās), kad galvenokārt tika izrādītas komēdijas, un Lielajos Dionīsijos (marta beigās), kad uzvestas gan traģēdijas, gan komēdijas. Sākumā svētkos koris dziedājis tikai slavas dziesmas Dionīsam, dejojot ap altāri, uz kura tika ziedots āzis. Vēlāk koris sācis apdziedāt arī dažādus vīna dieva dzīves notikumus. Par grieķu drāmas aizsācēju tiek uzskatīts ditirambisko dziesmu autors Tespīds (VI gs pr. Kr.), kas pirmais sāk izvēlēties atsevišķas Dionīsa dzīves epizodes un apstrādāt tās ne jau vairs vienas personas episkos stāstījumos, bet attēlot darbībā – izrādē.
Kā atzīmējis grieķu literatūras pētnieks P. Ķiķauka no reliģiska kulta un ceremonijām radusies, grieķu drāma sākotnēji attēlo tikai notikumus no dievu dzīves, bet jau Tespīds paplašina traģēdijas apvāršņus, piesaistīdams Dionīsa tēlojumam arī varoņu mītus. Turklāt viņš sācis lietot arī svinīgi patētisku valodu, līdz ar to traģēdija ieguvusi nopietnāku skanējumu. Tespīda sacerējumos jau iezīmējas galvenie grieķu drāmas elementi, tomēr tā vēl nav galīgi noformējusies, jo liriskais elements ir pārsvarā pār dialogu un darbību. Būtiska loma pie traģēdijas rašanās ir arī varoņu kultam. Hērodots liecina, ka Peloponēsas pilsētā Sikionā VI gs. pr. Kr. pastāvējis Argosas varoņa Adrāsta kults, kas ir atstājis savu ietekmi uz tautu. Arī Sicīlijā un Itālijas Grieķijā tika rīkoti spoži svētki par godu senajiem varoņiem, par ko liecina Stēsihora varoņu himnas. Varoņu dzīves stāsti, kas tika apdziedāti koru dziesmās, modinot gan sajūsmu, gan līdzcietību, līdzinās primitīvai traģēdijai, bez dramatiskuma.1 Tespīda aizsākto turpina viņa pēcteči Chorils, Pratins un Frīnihs (VI gs. otrā puse pr. Kr.), bet līdz pilnībai noslīpē izcilākie grieķu traģēdijas autori Aishils, Sofokls un Eripīds. Aishils ieviesis otro aktieri, līdz ar to parādās arī dialogs, bet Sofokls trešo, turklāt viņš ieviesis arī gleznotas dekorācijas.…