-
Ķermeņa ētika un estētika
2.4. Jauno laiku ķermeņa estētika
Jauno laiku mākslai, literatūrai, mūzikai un arhitektūrai, kā arī attieksmei pret ķermeni raksturīga dažādība, ko noteica izmaiņas gan cilvēka pasaules izjūtā, gan politikā, ekonomikā un arī sabiedrības sociālajā struktūrā. Šim laika posmam kopumā raksturīga dažādība.
• Baroks (17.gs.). Baroka atmosfēra ietver sevī apslēptu erotiku. Cilvēku tēli tika apģērbti, bet apģērbs izraisīja lielāku erotiku nekā renesanses kailums. Cilvēks, kas renesansē bija anatomiski skaists, nu iemantoja seksuālu skaistumu.
• Rokoko(18.gs.). Kultivētas alkas pēc izšķērdības, dīkdienības, baudām, tajos atspoguļojās amoralitāte. Ķermenim tiek piedēvēts mūžīgā jaunībā un skaistums, bauda un bezrūpība.
• Klasicisms(17. – 19.gs.). Uzskati atgriežas pie antīko kultūru (Senās Grieķijas, Senās Romas) uzskatiem un mentalitātes. Nav pieļaujama kaunēšanās no sava ķermeņa.
• Reālisms(19.gs.). Nemeklē ideālo skaistumu, jo skaistais pastāv visur, izņemot brutalitātē un varmācībā. Galvenais kritērijs ir patiesā dzīve un ikdienišķums.
…
Pirmatnējā sabiedrībā cilvēkam izvirzās nepieciešamība pakļaut savu uzvedību īpašam ritmam, kārtībai un samazināt bioloģiskos instinktus. Sabiedrības ietvaros pamazām rodas un nostiprinās aizliegumu (tabu), normu un rituālu sistēma, kas aptver visas senās dzīves jomas (medības, karadarbību, ģimenes dzīvi u.c.). Šī sistēma regulēja attiecības starp pirmatnējā kolektīva locekļiem, apliecinot cilvēku jau kā sabiedrisku, nevis kā tīri bioloģisku būtni. Piemēram, viena no normām, lai novērstu konfliktus pirmatnējā barā, bija pārtikas tabu; savas sugas indivīdu ēšanas aizliegums kā viena no pirmajām kultūras izpausmēm. Tas sabiedrības dzīvē nostiprinās pakāpeniski, līdz aptver visus radiniekus, tādējādi ar radiniekiem nevar apieties kā ar citām būtnēm. Senās Grieķijas kultūrai pastāv divas tradīcijas, kuras ietekmē grieķu kultūru kopumā un filozofisko domu. Pirmā no tradīcijām ir varoņu psiholoģija, kurā paudēji ir „Iliādes” un „Odisejas” varoņi. A. Sjomuškins uzsver, ka varoņu personība beidzas tur, kur beidzas viņu ķermenis. Ķermeņa esība sakrīt ar dzīvi, jo līdz ar miesu mirst arī varonis un visas viņa labās īpašības. Otra tradīcija ir arhaiskā mistēriju psiholoģija, kas aptver cilvēku galvenokārt kā garīgu būtni, piešķirot dvēselei pašvērtību.
