Verdzība ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi. Arī 17. un 18. gs. tā bija izplatīta visā pasaulē. Ja tiek runāts par verdzību, tad, protams, ka kontrasts tai būs brīvība. Šajā nodaļā es salīdzināšu, ko abi politiskie filozofi domā par verdzību.
Šo jautājumu detalizētāk apspriež Žans Žaks Ruso. Autors savā nodaļā ļoti daudz atsaucas uz Hugo Grociju, 17. gs. politisko domātāju, dabisko tiesību pamatlicēju . Runājot par verdzību, viņš izdala īpašu vārdu – atsavināt (alienate). Viņš raksta, ka šis vārds nozīmē dot vai pārdot. Cilvēki sevi nevis atdod, bet pārdod verdzībai, lai varētu vismaz savu eksistenci nodrošināt. Ideja, ka cilvēki sevi atdod brīvprātīgi autors uzskata par absurdu vai pat nelikumīgu ideju. Cilvēki, kuri sevi atdod ir traki pēc savas būtības un trakajiem, pēc autora domām, vispār nepienākas nekādas tiesības.1 Manuprāt, šīs attiecības ir kā starp priekšnieku un padoto. Cilvēks vergo kādam, lai varētu izdzīvot. …
