Gavēņa un Lieldienu paražas senlatviešu sētā

Lieldienas svināmas laikā starp 22. martu un 25. aprīli – “pirmajā svētdienā pēc pilna Mēness, kas iestājas pēc 21. marta, vai nedēļu vēlāk, ja pavasara pilnā Mēness fāze gadās tieši svētdienā” ( Latviešu konversācijas vārdnīca ). Visi pārējie Lieldienu cikla svētki atzīmējami noteiktu dienu skaitu pirms vai pēc Lieldienām.
Tiesa, šādejādi svin tikai kristiešu svētkus. Mūsu senčiem šāds svētku aplēses princips nebija pazīstams. Viņi savas Lieldienas būs svinājuši domājams, ap astronimskā pavasara sākuma dienu.
Senie latvieši savā darba dzīvē ļoti vadījās no dažādu svētku un laikmetu māņiem. Pavasarī, kā dabas atmošanās laikā, latviešu zemkoplu uzmanību saistīja viss, kas varēja, pēc viņu ticējumiem, veicināt lauku auglību, ganāmpulku labklājību, veselību, dārza augļu pavairošanu utt. Tāpat ievēroja un sargājās darīt kaut ko tādu, kas varētu nākt par sliktu. Šai laikā centās ar dažādu māņu palīdzību zīlēt – nākamā gada ražu, arī jauno ļaužu likteni – vai kad apprecēsies, kur vedīs utt.
Gavēnis un Lieldienu svētki, kaut gan it kā tīri kristīgās ticības iestādījums, latviešiem un arī daudzām citām tautām daudz dažādu pagānisku ticējumu, kam nav nekāda sakara ar kristīgājiem baznīcas notikumiem. Gavēņa laiks, it sevišķi gavēņa ceturtdienu vakari un gavēņu piektdienas minēti sakarā ar dažādiem māņiem.
Latvieši mēdza svētīt ceturtdienas vakarus jeb tā dēvētos “piektos vakarus” un arī piekdienas, kad nedrīkstēja darīt dažus ikdienas darbus. Par piektiem ceturtdienas vakariem uzglabājušās šādas ziņas : piektos vakaros meitas nevērpa, netina spoles, jo tad aitas griežoties; netaisīja pastalas, jo tādās pastalās kājas topot cauras; nelauza skalus, jo tad jēriem kājas lūztot utt.
Kā stāsta tautas dziesmas, piekdienās latvieši nesukājuši galvas, tad mīļā Māra sukājoties, piektdienā nevēlējušies, drēbes nemazgājuši, nemazgājuši arī galdu. Vispār piektdiena nelaimīga diena.…