Šo tematu izvēlējos, jo man šis temats pēdējo divu gadu laikā ir kļuvis ļoti aktuāls. Man pašai ir nu jau gandrīz četrus gadus veca meita un pati esmu izgājusi cauri šim trakajam divgadnieka vecumam, un teikšu kā ir-tas nebija viegli. Brīžiem likās, ka to vairs nespēju izturēt, ka pietrūks pacietības. Esmu pieredzējusi gan kliegšanu, gan bļaušanu , gan kāju sišanu pret zemi. Par asaru jūrām nemaz nav vērts pieminēt, jo tās bija vairākas dienā un parast tās pavadīja dažādu tonalitāšu „ vētras”.
Un tad man kļuva interesanti vai tikai man bērns tā uzvedās, bet pēc sarunām ar citām mammām es nomierinājos, jo atklājās, ka man bērns nav savādāks un ka visi bērni šajā vecumā pārbauda robežas, cik tālu sniedzas viņu vara. Pārliecinoties, ka visi bērni tā uzvedās, man kļuva interesanti-kāpēc? Sameklēju visu iespējamo informāciju un daudz lasīju.
Saprotot, kopsakarības un cēloņus bērna rīcībai man bija daudz vieglāk audzināt un izprast savu bērnu. Es vairs neskatījos uz lietām ar dusmām, bet gan ar smiekliem, vērojot, kā man bērns, asarā šķīstot, cīnās par savu vietu zem saules.
Šī darba galvenais uzdevums ir sameklēt cēloņus šādai divgadnieka uzvedībai un pastāstīt ar reāliem piemēriem no savas dzīves, kā ar šo vecumu sadzīvot, jo cīnīties, šeit ir bezjēdzīgi. Tā ir normāla un pilnvērtīga mazā cilvēciņa attīstība.
…
