Man bail, bail, bail

Pirmās reizes, kad bērns bijis pie ārsta, uz bērnu atstāj spēcīgu iespaidu. Zīdaiņa vecumā bērna atmiņas saistās ar konkrētām izjūtām un sajūtām – piemēram, kā viņš izbijies un sācis raudāt, jo varbūt pirmā ārsta apmeklējuma laikā fonendoskops, kas pieskaries bērnam, ir bijis auksts, ārsta runājis skaļā balsi, varbūt mazulis paņemts neērtā pozā, viņu satraukuši nepatīkami trokšņi, īpatnēja smarža. Nākamreiz nokļūstot līdzīgā situācijā, mazais var sākt raudāt, vēl pirms ārsts sācis darboties. Taču tas nenozīmē, ka bērns arī turpmāk raudās vienmēr. Katru nākamo reizi, kad būs jādodas pie ārsta, mazais jau būs mazliet paaudzies - viņa spēja nomierināties, ieinteresēties par apkārtējām lietām un cilvēkiem būs augusi, līdz ar to mainīsies bērna attieksme pret ārsta izmeklēšanu. Turklāt negatīva pieredze un tās radītās bailes var mazināties, iegūstot jaunu – pozitīvu – pieredzi. Lieliski, ja vecākiem izdodas sastapt ļoti pacietīgu un laipnu mediķi., no kura bērns nebaidās un gūst pozitīvi pieredzi.
Kā­pēc bēr­ni bai­dās, un ko ie­sākt ar vi­ņu bai­lēm, kā medicīnas personālam un vecākiem jārīkojas šādās situācijās to tālāk var izlasīt manā darbā. Darbs ir vērst uz bērnu izglītošanu pirms medicīniskam manipulācijām, lai mazinātu bailes un bērns iegūtu pozitīvu pieredzi atrodoties stacionārā vai vizītē pie ārsta. To visu var veikt ar rotaļas palīdzību, kas ir dar­bī­bas veids, ku­ra gai­tā bērns iz­zi­na ap­kār­tē­jo pa­sau­li. Ro­ta­ļā at­tīs­tās bēr­na vē­rī­gums un at­mi­ņa, uz­ma­nī­ba un do­mā­ša­na, ra­do­ša iz­tē­le un gri­ba, kā arī uz­ti­cī­ba. Tā­pēc ar spē­ļu te­ra­pi­jas pa­lī­dzī­bu me­di­cī­nas mā­sa vai ārsts var pa­nākt bēr­na uz­ti­cī­bu. …