Šī romāna tēma ir mīlestība, kurai nav nākotnes. Mīlestība nav iespējama starp skolotāju Lauru, divu bērnu māmiņu un ārstu Rūdolfu. Laura ir precējusies ar vīrieti, kurš ir nonācis cietuma ieslodzījumā par sava biedra nošaušanu medību laikā. Darbs tapis Padomju laikā, tajā atspoguļota Padomju laika dzīve lauku ciematiņā.
Lauras iekšējā problēma ir tā, ka viņa nespēj izšķirties starp abiem vīriešiem- starp Rūdolfu, kuram ir laba izglītība, kurš praktiski nelieto alkoholu, kuru bērni ir iemīļojuši un starp savu vīru, kuru bērni nepazīst, kuru pati laura nav redzējusi 5 gadus, kuru viņa nemaz nemīl. Laura iekšēji pārdzīvo par to, ka nespēs savu laimi piepildīt, viņa apzinās, ka pienākumu nasta būs jānes visu mūžu. Laura ir iemīlējusies Rūdolfā.
„Rūdolfs bija uzminējis pareizi: arī viņai negribējās iet prom. Pagalmā viņa apstājās un raudzījās atpakaļ. (..) Neatskanēja ne ūdens šļaksti, ne airu klaudzēšana, tikai, tāpat kā iepriekš, runājās pīles. Un pēkšņi viņa saprata, ka Rūdolfs vēl nav aizbraucis, stāv turpat vai sēž laivā, savukārt lūkodamies augšup, tikai tumsā neredzams, un viņa vērās turp, pati nemanot savu vieglo smaidu.…
