Autors ārkārtīgi lielu uzmanību pievērš ik detaļai. Rodas iespaids, ka ik sīkums tiecas vēstīt kaut ko, papildināt esošo situāciju, radīt norādes uz kaut ko. Tiek fiksēts tas, kāda gaisma iespīd pa sīkajām loga rūtīm un pat kādas ir griestu koka sijas.
Interesanti, ka pirmais cēliens iesākts kā izvērsts stāstījums par pagātnes notikumiem, vidi, un iesaistītajiem tēliem. Neviens fakts, detaļa nav par sīku, lai to nepamanītu, neizceltu. Šādi lasītājam tiek sniegts padziļināts situācijas skaidrojums, ļaujot mērķtiecīgi sekot tālākiem notikumiem. Rodas iespaids, ka autors sniedzis dokumentālu ieskatu pagātnes notikumos. Tas ir izvērsts teksts prozā, kas vēlāk nemanāmi pāraug tēlu sarunās.
Izklāsta ietvaros uzmanība tiek pievērsta ne vien tagadnes fiksējumam, bet arī pagātnes notikumu atstāstam, piemēram, tiek pausts tas, kāds mācītājs bijis iepriekš, kā viņa darbības novedušas līdz tā brīža situācijai.
Stāstījumā jūtams skatījums uz pagātni – tiek pretstatīta lugas notikumu vide ar „mūsdienu”, autora „mūsdienu”, situāciju. Taču jāņem vērā, ka katrā laikā lasītājs var šo darbu vērtēt izejot no savu „mūsdienu” skatupunkta, tomēr, tas, ka autors tiecas pagātnes notikumus saistīt ar mūsdienu situāciju, minot, ka tās abas ir diezgan līdzīgas, manuprāt, ir diezgan neparasti, bet saistoši. Tādējādi darba vēstījums tiek padarīts mūsdienu lasītājam saprotamāks. Neparasta ir „lēkāšana” starp laikiem. …
