Pirmo reizi, paņemot rokās šo grāmatu, es biju sagatavojies, ka, jau ar pirmajām lapaspusēm, saskaršos ar noteiktu sižeta līniju: ar attiecībām starp lielas saimes ļaudīm, mazām un lielām nelaimēm un beigās – ar mantojuma dalīšanu vai lielu traģēdiju. Vārdu sakot, klasisks darbs Blaumaņa garā. Tā domāt, mani mudināja grāmatas nosaukums un tas, ka nekad agrāk nebiju saskāries ar E. Virzas darbiem. Kad biju izlasījis apmēram trešo daļu no grāmatas, sapratu, ka neko līdzīgu vēl neesmu lasījis un, lasot tālāk, pilnīgi aizrāvos. Varbūt, ne tik daudz sižeta un satura dēļ; drīzāk mani aizrāva un fascinēja veids, kādā rakstnieks pasniedz, izsaka sava darba saturu. Es vēl nekad nebiju saskāries ar tik plūstošu, daiļskanīgu un izteiksmīgu valodu. Bija brīži, kad mani pārņēma klusa skaudība par šo valodas ritumu.…
