Poruka daiļradē vērojamas asas pretišķības un pretrunas. Daļa viņa darbu uzrakstīti reakcionārā romantisma garā, bet daļa darbu ir reālistiski.
Savos labākajos dzejoļos, kas sarakstīti ap gadsimtu miju, Poruks ir īsts, sirsnīgs, patiesi liels dzejnieks. Pie viņa labākajiem dzejas darbiem pieder mīlestības dzejoļi „Pie tava augstā, baltā loga”, „Teici to stundu, to brīdi”, „Mīlestība” („Aizver actiņas un smaidi..”) u. c., kā arī bērnu dzejoļi „Tracis” („Mazs zaķīts, mazs kaķīts..”), „Ziedonī” („Zem egles dus govis..”), „Karmenītes dziesma” u. c. Izjusti dzejoļi veltīti mātes mīlestībai – „Mātes dziesmiņa”, „No baznīcas braucot ziemassvētku vakarā” („Balts sniedziņš snieg uz skujiņām..”) u. c. Izplatīts motīvs Poruka dzejā ir ilgas pēc skaidrības. Viņam raksturīgs arī dzīves nogurums, kas izpaužas, piemēram, dzejolī „Ceļinieks” („Birzē pogā lakstīgala..”).
Dzejolī „Draugam” Poruks izsaka savas domas par to, kādam jābūt dzejniekam:
Vai tev ir tik daudz asaru, Daudz nakšu esi nomodā
Ka vari dzejnieks būt? Pēc patiesības slāpis,
Un tik daudz sāpju, sirdsēstu, Cik reižu esi izmisis
Ka krūtis elpo grūt? Un bezspēcīgs jau tapis?…
