Personība ir cilvēks, kas stājies noteiktās sociālajās attiecībās, apzinās šīs attiecības un kā aktīvas darbības subjekts spēj pārveidot pasauli un atbildēt par pārveidošanas rezultātiem.
Viena no personības definēšanas tendencēm ir saistīta ar apstākļu nozīmi, kādos cilvēks kļūst par personību. Te izvirzās problēma: vai par personību var saukt “maugļus” – cilvēkus, kuri izauguši dzīvnieku vidē, kā arī subjektīvu vai objektīvu apstākļu dēļ degradējušos cilvēkus, izvirzās jautājums par cilvēkiem, kuri nespēj veikt garīgas darbības (oligofrēni). Tiek meklēti kritēriji, lai definētu personību, visbiežāk minot: intelektu, patstāvību, pašregulācijas spēju, laikmetam atbilstošu kompetenci u.c.
Jēdziens “cilvēks” pēc satura ir plašāks par jēdzienu “personība”, jo ietver kā bioloģisko, tā arī cilvēka sociālo būtību. Cilvēku kā bioloģisku būtni un noteiktas bioloģiskas sugas pārstāvi (Homo sapiens), līdzīgi citiem dzīvajiem organismiem, saucam par indivīdu, turpretī individualitāte parādās divu veidu dimensijās – kā patība, kā savdabība (atšķirībā no citiem), kā subjekta iekšējā vienotība un neatkārtojamība citu subjektu vidū.
Šobrīd par svarīgāko tiek uzskatīta personības veidošanās, uzsverot, cik ļoti nepieciešams ievērot gan individuālās īpatnības, gan optimizēt spilgtu un savdabīgu individualitāšu attīstības apstākļus. Pēdējais iespējams audzināšanas procesā, kurā cilvēks tiek uzskatīts par sabiedriskās attīstības subjektu, dzīvesdarbības, kultūras, radošā un ražošanas procesa subjektu.…
