Sociālās teorijas un sociālās realitātes attiecības. Sociālo konfliktu jēdziens

Modernisma galvenais konflikts.

Modernitātes idejai ir dziļi duāla daba. Šo duālismu var izprast kā modernās sabiedrības būtību. Modernitātes ietver sevī galveno konfliktu starp diviem spēkiem – autonomiju un fragmentāciju. Šie fenomeni atspoguļo pretmetu nesaskaņu starp modernitātes kulturālo un sociālo ieceri.
Cits demokrātijas un kapitālisma polarizācijas uzsvars ir atainots Johanna Arnasona (1997.) tēzēs, kā arī to ir pamatojis Pīters Vāgners (1994.) savā darbā „Modernitātes socioloģija” , uzsverot cīņu starp brīvību un disciplīnu.
Būtībā autonomijas un fragmentēšanas jēdzieni pauž plašāku modernitātes pieredzi un ļauj teoretizēt par pārtrauktību un nepārtrauktību starp modernitāti un post modernitāti kā par konfliktu starp modernitātes kulturālo un sociālo metu.
Pēc Korneliusa Kastoriadisa (1975.) uzskata, modernitāte iekļauj galveno konfliktu starp „radikālo iztēli” , kas sniedz priekšstatu par paškreatīvu autonomu indivīdu sabiedrību, un kapitālisma „institucionāli šķietamo”, ar tā tieksmi noteikt cilvēku un objektu racionālu un instrumentālu meistarību.
Jirgens Habermass (1981.) galveno modernitātes konfliktu saskatīja cīņā starp instrumentālo racionalitāti un komunikatīvo racionalitāti, kur konflikts ir iekļauts starp dzīves pasauli un sistēmu.
Alans Turēns savā darbā „Modernitātes kritika” (1992.) secina, ka subjektivitātes – kultūra un sociālās attiecības – un objektivitātes – ekonomikas un politikas – jomas mūsdienās radikāli sadalās. Tā rezultātā, pēc Turēna domām, koncepts par sabiedrību, kas ir iepriekšpieņemts kā unificēts princips, tiek izsmelts.
Daniels Bells (1979.)uzskata, ka modernitātes galvenā konflikta būtība ir pretrunās starp 2 kultūras principiem – darba ētiku un vēlmi izklaidēties.
Mūsdienu sabiedrību formu vairs nenosaka galvenais sociālais aktors vai institūcija – baznīca, partijas, intelektuāļi, bet gan publiskās pārrunas. Agrāk sabiedrību formu noteica galvenais konflikts starp galvenajiem aktoriem, kas sevi pieskaitīja elitei un kolektīvajiem aktoriem, kas pretojās elites varai tiesību, vienlīdzības un taisnīguma vārdā. Mūsdienās, postmodernās globalizācijas laikā, nav galveno sociālo aktoru, kā arī elite un radikāļi nav nošķirti, tāpēc modernitātes sociālās kustības ir atkāpušās no saviem plāniem un ir izplūdušas jaunā institucionālā kontekstā.

…