Atribūcijas teorija

Atribūcijas torija radītājs ir Frics Haiders (Heider, 1958). Viņš pētīja ikdienišķu cilvēku kā “naivo zinātnieku”, kurš mēģina saistīt novērojamo uzvedību ar neredzamajiem cēloņiem. Haiders pirmais iedalīja iespējamos uzvedības cēloņus personiskajos (iekšējos) un vides (ārējos). Pēc Haidera uzskatiem, novērotājam ir jāizlemj, vai konkrētā darbība ir saistīta ar pašu darbības veicēju, viņa spējām, pūlēm, nodomiem vai arī kaut ko ārpus šīs personas – uzdevuma sarežģītību, veiksmi u.tml.
1965.gadā Edvards Džounss un Keita Deivisa, tālāk sistematizējot F.Haidera priekšstatus, izstrādāja “dispozicionālo jeb atbilstošo secinājumu” teoriju. Saskaņā ar šo teoriju secinājumi par uzvedību un no tās izrietošajiem nolūkiem tiek izdarīti tā, lai tie atbilstu kādām noteiktām, stabilām darbojošās personas īpašībām.
Atrbūcijā tiek izdalīti divi posmi: nolūku piedēvēšana īpašību piedēvēšana. Lai piedēvētu cilvēkam nolūku, ir jāpieņem, ka šis cilvēks zina savas darbības iespējamās sekas un viņam ir iespēja veikt šo darbību.
Atbilstošo secinājumu izdarīšanu nosaka trīs faktori.
Pirmkārt, tā uzvedības sociālā vēlamība. Piedēvējot īpašības (dispozīcijas), tiek ņemts vērā, ko citi cilvēki darītu tajā pašā situācijā, t.i., sociāli vēlamā uzvedība.
Otrkārt, tās ir cilvēka izvēles iespējas. Ja novērotājam šķiet, ka cilvēks konkrētajā situācijā rīkojas pēc savas brīvības gribas, viņa uzvedība tiks skaidrota ar iekšējiem faktoriem.
Treškārt, tas ir novērojamās darbības iespaids uz pašu novērotāju. Ovērotājs ir vairāk gatavs skaidrot cilvēka rīcību ar viņa īpašībām, ja šī rīcība pozitīvā vai negatīva veidā skar pašu novērotāju.
Galvenā kognitīva kļūda izpaužas kā personisko faktoru pārvērtēšana un vides faktoru nenovērtēšana. Tā vēlāk ieguva apzīmējumu “galvenā atribūcijas kļūda” un kļuva par plašu pētījumu priekšmetu.…