Veronika Strēlerte

Veronika Strēlerte, īstajā vārdā Rudīte Strēlerte, dzimusi 1912. gada 12. oktobrī Dobelē rakstveža ģimenē. Bijusi bēgļu gaitās Krievijā. Dzejniece mācījusies Jelgavas 4. pamatskolā, Auces pamatskolā, Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā, Rīgas pilsētas 2. vidusskolā. 1941. gadā beidz Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļu. „Strēlerte ir Eiropas kultūras cilvēks, domāju, ka vistuvākā viņai ir franču kultūra un ka tāpēc viņa arī augstskolā izvēlējās par savu specialitāti romāņu valodas. Viņa noteikti mācījusies šo to no franču dzejas, bet vairāk nekā mācīšanās bijusi zināma tuvība, ko viņa izjutusi ar franču loģiskumu un franču dzejas skaidrību. Bet, tāpat kā E. Virza un Elza Stērste, būdama eiropeiska un iedziļinājusies franču kultūrā. (Ofelija Sproģe ).”
No 1942-1943. gadam strādā žurnāla „Mana māja” redakcijā par galveno redaktori. No 1944-1945. gadam ir līdzstrādniece žurnālā „Daugavas Vanagi” Berlīnē. „Un liels rūgtums saklausāms vēstulē, ko viņa 1945. gada 4. martā raksta no Vācijas, dienu pirms izbraukšanas uz Latviju, par to, ka „augstie kungi” iekārtojušies viesnīcā, bet viņu pametuši uz ielas.”
1945. gada martā Veronika atgriežas Kurzemē, taču tā paša gada 8. maijā emigrē uz Zviedriju. Zviedrijā Veronika Strēlerte strādā dažādus gadījuma darbus, vēlāk Stokholmā apgādā „Daugava” par tulkotāju un korektori, arī firmā „Transmaritim”. Strēlerte lasījusi lekcijas par latviešu valodu un literatūru Stokholmas Universitātē. Strēlerte mirusi 1995. gada 6. maijā Stokholmā, apbedīta Dobeles kapos.
„Toreiz viņa bija slaida meitene, vēlāk, kad pēc kara satikāmies, rūpīgā māte, un vēl vēlāk – vecmāmiņa, bet bija tā, it kā nemaz nebūtu bijis daudz gadu, kuros izdzīvotas daudzās dzīves, izsāpētas daudzas sāpes. Un viņa pati arī bija tā pati agrākā – klusa, mierīga, savrupa, par kuru svešiniekam pat prātā neienāktu, ka viņa dzejniece, un kurai viņas savrupības dēļ garām aizgājuši visi oficiālie pagodinājumi un apbalvojumi.”
Slavenās dzejnieces pirmā publikācija bija dzejoļi "Foiniks" un "Kaislība" žurnālā „Daugava" 1935. gadā. Pirmie dzejoļu krājumi: "Vienkārši vārdi" (1937), "Lietus lāse" (1940). Tajos dominē pārdomas par dzīves skaistumu un īslaicību, par likteņa nolemtību un cilvēku, par mirkļa un mūžības pretstatu, tieksmi spriegi un intensīvi izjust mirkļa plūdumu. Turpmākajos krājumos: "Mēness upe" (1945), "Gaismas tuksneši" (1951) tēlota cilvēka tieksme pēc pilnības, uzsverot tuvību zemes lietām, laikmets un cilvēka dzīve skatīta, kā daļa mūžības, dzīve kā nebeidzama ēnu un tēlu spēle.

…