Galvenā finansu vadīšanas problēma ir racionālas līdzekļu avotu struktūras veidošana, lai varētu finansēt vajadzīgos izdevumu apjomus un nodrošinātu vēlamo ienākumu līmeni.
Tieša kapitāla ieguldīšana uzņēmuma stratēģisko vajadzību finansēšanai ar pašu lidzekļiem ir nozīmīgs faktors savstarpējās finansu attiecibās tirgus dalībnieku vidū, bet tajā pašā laikā nedrīkst noniecināt arī aizņemto līdzekļu lomu uzņēmuma darbībā.
Aizņemtā kapitāla avoti ir šādi:
• banku aizdevumi;
• aizņemtie līdzekļi;
• lidzekļi no vērtspapīru pārdošanas;
• parādi piegādātājiem u.c.
Aizņemto kapitālu var sadalit tālāk īstermiņa un ilgtermiņa aizņemtajā kapitālā (īstermiņa un ilgtermiņa saistības). Šo atšķiribu pamatā ir termiņš, uz kuru ir izsniegts vai dzēšams saņemtais kredīts.
Jautājumu par to, vai uzņēmuma aktīvus finansēt uz īstermiņa vai ilgtermiņa aizņemtā kapitāla rēķina, var apspriest katrā konkrētā gadījumā. Tomēr uzņēmumi bieži seko tā sauktajam bilances zelta likumam, saskaņā ar kuru pamatkapitāla elementi (ilgtermiņa ieguldījumi), kā ari stabilākā apgrozības kapitāla daļa, piemēram, apdrošināšana un nepieciešamās naudas rezerves, kā ari stabilākā debitoru parādu daļa galvenokārt tiek finansēta uz ilgtermiņa kapitāla rēķina. Pārējā apgrozāmā kapitāla daļa, kura ir atkarīga no preču plūsmas lieluma, tieši otrādi, jāfinansē uz īstermiņa kapitāla rēķina. …
