Savu vēstuli iesāku ar fragmentu no dzejoļa, kas veltīts manai klasei. Brīvais laiks – tas man tāds nosacīts jēdziens...gluži tāpat kā ilggadējā apņemšanās būt laimīgai. Neesmu vēl īsti sapratusi un necenšos iedziļināties, kāpēc allaž pietrūkst brīvā laika. Mums katram taču ir tās nolāpītās divdesmit četras stundas diennaktī, kuras varētu pavadīt tā, kā vēlamies, ja nebūtu ikdienas pienākumu, kuri kā izsalcis vilku bars brēc pēc laika un, kad viņam to atvēl, laiks tiek aprīts. Tā pazūd sekundes un stundas, reizēm mēneši un pat gadi. Bet no tā visa paliek pāri drusciņa nosacīti brīvā laika, kuru es aizrakstu ar dzejoļiem.
Kad esmu Tev atklājusi , ka dzejoļu rakstīšana ir veids, kā pavadu brīvo laiku, varu sacīt, ka tas ir arī veids, kā aizbēgt no īstenības, izkliegt pasaulei sāpes, ieiet sevī un atnest iekšējās sajūtas. Tas, ko neizlieku uz papīra, kurn manī un grauž. M. Melngals savā dzejolī „Mākslinieciskā trijolīte” atklāj, ka „mākslas darbi rodas mokās”. Man šis atklājums ir palīdzējis saprast, kāpēc es rakstu.…
