E. Eriksons jau grāmatas ievadā saka, ka „negrasās sniegt precīzu identitātes definīciju”, tāpēc centos galu galā savilkt kopā, ko E. Eriksons, ieviešot šo jēdzienu, domāja. Domāju, ka viņš uzskatīja, ka identitāte ir vairāku aspektu kopums; ka tā ir individualitāte – cilvēka unikalitātes, vienreizības apzināšanās. Nepārtrauktības un viengabalainības izjūta – sasaiste ar to, kas cilvēks ir bijis un kas viņš varētu būt nākotnē, vienlaikus saglabājot dzīves mērķtiecīguma izjūtu. Vienotība un sintēze – iekšējas harmonijas izjūta, kura balstās uz iepriekš gūto pieredzi un bērnībā piedzīvoto identifikāciju, piemēram, ar vecākiem vai citiem cilvēkiem. Identitātes izjūtas veidošanās procesam ir gan psiholoģisks, gan sociāls aspekts.…
