Es: Labdien! Mans uzdevums šodien ir intervēt, kādu interesantu personību, kura latviešu tautai aiz sevis ir atstājusi nenovērtējamu mantojumu, kuru ir novērtējušas arī nākamās paaudzes. Tāpēc man ir sagatavoti daži jautājumi saistībā ar Jūsu dzejoļa krājuma ‘’Krāces apiet nav laika’’ tēmām. Kā, Jūs, domājat, vai cilvēks ejot cauri visām dzīves sagādātajām grūtībām gūst lielāku pieredzi nekā, ja viņš izvairītos no tām un paliktu neaizskarts?
O.V: ‘’Tev nav laika ar līkumu iet, manu svešo un zināmo nācēj. Vadi plostus. Nekas, ja visapkārt tev rūks viļņu trakās un krēpjainās lauvas. Apkārtceļš - garāks trīskārt un desmitkārt, viņa ērtums un drošība mānīgs.’’
Es: Tātad, Jūs uzskatāt, ka patiesu dzīves pieredzi var iegūt tikai saskaroties ar grūtībām. Cilvēks, kurš ir daudz pieredzējis kļūst stiprāks un spēj reaģēt un pārvarēt dzīves izliktos šķēršļus. Mūsu saruna ir iesākusies ar līdzīgiem viedokļiem par šo tēmu. Viena no dzīves lielākajām grūtībām ir saglabāt atrasto mīlestību vai gluži pretēji, to palaist. Kā, Jūsu, tēli dzejā tiek ar to galā?…
