Bērnu vidū televīzija ir vispopulārākais medijs. Tā ir pieejama gandrīz visiem. Lai gan aptaujas liecina, ka vairums bērnu dod priekšroku laika pavadīšanai kopā ar draugiem, nevis TV pārraižu vērošanai, medijs var palīdzēt aizpildīt laiku brīžos, kad bērns ir vientuļš, medijs var darboties arī kā draugs, piedāvājot kontaktu parasociālas interakcijas formā.1 Turklāt televīziju viegli skatīties arī draugu pulkā, pretēji presei, ko nav tik vienkārši izmantot visiem vienlaikus.
Skatoties televīzijas programmas, arī pieaugušajiem reizēm rodas jautājums, vai ekrānā atspoguļotie notikumi, pieredze varētu būt īsti, vai tā tiešām ir noticis vai varētu notikt realitātē. Bērniem šādus vērtējumus izdarīt ir vēl sarežģītāk. Situācijā, kad aktuāls ir agresijas pieaugums, ko mēģina saistīt ar vardarbību medijos, īpaši svarīgi ir izpētīt un saprast, vai un kā bērni spēj atšķirt realitāti no fantāzijas televīzijā. Šāda veida pētījumi ir piesaistījuši vairāku psihologu un komunikācijas speciālistu uzmanību. Referātā apkopoti šo pētījumu rezultāti. …
