Pētījumos un pārdomās aizvien skaidrāk parādījies, ka Heidegera domāšana ir produktīva, nevis vēršot to pret filosofiski teoloģisko tradīciju, bet tieši "vēršoties pie tās". Tikai no kopīgā apzināšanās var jautāt par to, kas Martīna Heidegera meklējumos var norādīt uz nākotni. Tikai tādējādi viņa uzsvērtais jautājums par esamību var parādīties visā savā apmērā kā jautājums, kurš ietver problēmkopsakarus un pamatpieredzes, kas noteic Vakarzemes metafizikas un filosofiski teoloģiskās tradīcijas likteņus.56 Šīs iespējas
tomēr liek jo nepiekāpīgāk jautāt par Heidegera meklējumus ģenerējošiem motīviem un par to atsegšanas nepieciešamību, analizējot esamības problēmas vietu un nozīmi viņa pārdomas. Joprojām aktuāls ir uzdevums redzēt Heidegera agrīnos un vēlīnos ceļus vienotā veselumā, redzēt agrīno liecību vietu un nozīmi viņa vēlāko pārdomu kontekstā.
