Blogos ziņas no pamācošiem, informatīviem tekstiem pārtop par sarunu. Tie it kā atdarina parastas pļāpas kafejnīcā, tie piefiksē dienas notikumus, kas tiek saglabāti un publiskoti.
Bieži vien blogeri tiek dēvēti par ciniķiem, jo izvēlas paust savu viedokli, nepiekrītot citam. Šis cinisms nav saistīts ar to, ka tiek noliegts jebkas, tie nav vulgāri, neizprotami teksti, tā vienkārši ir vispārīga kultūra, ko politika, apkārtējā sabiedrība un visi citi apstākļi padarījuši par ciniskiem. Tā ir vieta kur brīvi paust savu attieksmi, saņemt un dot citu patiesību.
Kā autors raksta – blogi pauž personiskās bailes, nepārliecinātību un vilšanos, retāk var atrast aizrautību. Bieži vien tie atklāj šaubas un nedrošību par to ko just, domāt, kam ticēt u.tml. Ir daļa, kas piesardzīgi veido apskatus par dažādām tēmām, vietām, notikumiem, tomēr viņos slēpjas kaut kas daudz vairāk. Publiskuma un privātuma sajaukums blogos ir neatņemama sastāvdaļa. Blogi ir vieta, kas sevi sakopo dažāda veida emocijas, sākot no dusmām līdz garlaicībai, no kaislīgas iesaistīšanās, aizvainošanas līdz pat ikdienas rutīnai.
Blogos atrodama šķiet viskrāsainākā tēmu daudzveidība, jo katrs ir savādāks, ar saviem uzskatiem un ticību. Katram ir sava sāpe vai prieks, par ko ir vēlme pastāstīt citiem, rast atbalstu un domubiedrus. Blogi ir tā vieta kur to darīt, jo tie apvieno līdzīgi domājošus cilvēkus neskatoties uz robežām.
…
